Pāriet uz saturu

Muflons

Vikipēdijas lapa
Muflons
Ovis orientalis (Gmelin, 1774)
Eiropas muflons (Ovis orientalis musimon)
Eiropas muflons (Ovis orientalis musimon)
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaPārnadži (Artiodactyla)
DzimtaDobradžu dzimta (Bovidae)
ApakŔdzimtaKazu apakŔdzimta (Caprinae)
Ä¢intsAitas (Ovis)
SugaSavvaļas aita (Ovis orientalis)
Sinonīmi

Ovis aries
Ovis musimon

Ovis gmelini

Par muflonu sauc savvaļas aitu, kas pieder muflonu grupai (Ovis orientalis orientalis grupa), un Å”ajā grupā ietilpst vairākas savvaļas aitas (Ovis orientalis) pasugas. Visas pārējās savvaļas aitas pasugas ir apvienotas uriālu (Ovis orientalis vignei grupa) grupā.[1] Kopumā muflonu grupā ir 5 savvaļas aitu pasugas. Divas no muflonu pasugām (Āzijas muflons un Eiropas muflons) ir bijuÅ”as mājas aitas priekÅ”teces.[2]

2001. gadā tika sekmÄ«gi klonēts Eiropas muflons, kas nodzÄ«voja 7 mēneÅ”us. Klonētais muflons ir pirmais klonētais savvaļas dzÄ«vnieks, kas nodzÄ«vojis ilgāk par agru bērnÄ«bu. Å is gadÄ«jums ir nozÄ«mÄ«gs tādēļ, ka tas pierāda, ka mājdzÄ«vnieks (Å”ajā gadÄ«jumā mājas aita) var kļūt par savvaļas dzÄ«vnieka surogātmāti.[3]

Muflona ir Kipras nacionālais dzīvnieks, un tā siluets ir attēlots uz 1, 2 un 5 Kipras eiro centu monētām.[4]

Izplatība

[labot | labot pirmkodu]
Eiropas muflons (O. aries musimon), foto uzņemts Vācijas mežos

MÅ«sdienās mufloni ir sastopami Kaukāzā, Irākas ziemeļos un Irānas ziemeļrietumos. Bet kādreiz tie apdzÄ«voja visu Mazāziju, Krimas pussalu un Balkānus, kur tie ir izmiruÅ”i jau pirms 3000 gadiem. NeolÄ«ta laikā mufloni ir tikuÅ”i introducēti Korsikā un SardÄ«nijā, Rodas salā un Kiprā. Iespējams, ka tajā laikā tās bija pieradinātas aitas, kas uz salām atkal kļuva par savvaļas dzÄ«vniekiem, un vairāku tÅ«kstoÅ”u gadu laikā izveidojās Eiropas mufloni (O. aries musimon) un Kipras mufloni (O. orientalis ophion). MÅ«sdienās aitu izdzÄ«voÅ”ana salās ir apdraudēta un tās ir kļuvuÅ”as par retiem dzÄ«vniekiem.[5]

Eiropas mufloni ir veiksmÄ«gi introducēti Eiropas kontinentā. Tie ir sastopami Spānijas, Francijas, Vācijas, Itālijas, Å veices, Austrijas, NÄ«derlandes, Čehijas, Polijas, Slovākijas, Ungārijas, Bulgārijas un Rumānijas teritorijās, kā arÄ« Kanāriju salās. ArÄ« dažās ziemeļu valstÄ«s savvaļā ir veiksmÄ«gi introducēti mufloni, kā Zviedrijā un Somijā. KopÅ” 1980. gadiem Eiropas mufloni ir sekmÄ«gi introducēti Dienvidamerikā[6] un Ziemeļamerikā, tomēr tie ļoti reti ir tÄ«rŔķirnes mufloni. Ziemeļamerikā tie bieži ir jaukti ar mājas aitām.

Izskats

[labot | labot pirmkodu]
Muflonu mātītei ragi var būt un var nebūt

Dažādās muflonu pasugas savā starpā nedaudz atŔķiras. Kažoka krāsa ir atŔķirÄ«ga arÄ« no sezonas un dzimuma. Kopumā muflonam ir sarkanbrÅ«ns vai pelēkbrÅ«ns Ä«sspalvains kažoks ar tumÅ”u svÄ«tru pār muguru. ArÄ« uz slaidajām kājām virs ceļgaliem ir melna svÄ«tra. Tēviņiem uz kakla aug garas krēpes, kas virzienā uz pazodi kļūst gaiÅ”as, bet virzienā uz krÅ«tÄ«m ir melnas.[7] Tam uz muguras lÄ«dzÄ«gi sedliem ir gaiÅ”a matojuma laukums, gaiÅ”a pavēdere un gaiÅ”as "zeÄ·es" - gaiÅ”as kājas no ceļgaliem uz leju. Tā seja ir pelēkbrÅ«na ar gaiÅ”u purna daļu un ausu iekÅ”pusi. MātÄ«tes ir gaiŔākas par tēviņiem. Pie acÄ«m mufloniem kā visām aitām ir smaržu sekrēta dziedzeri.

Tēviņiem ir skaisti, izliekti, masīvi ragi, bet mātītēm ragi var būt un var nebūt. Ja tie ir, tad ragi ir nelieli un smalki. Lielākajai daļai pasugu mātītēm aug ragi, bet dažās populācijās mātītēm ragu nav vispār.[7] Ragu garums tēviņam var sasniegt 85 cm garumu.

Uzvedība un barība

[labot | labot pirmkodu]

Mufloni parasti mājo kalnainu apvidu mežos un joslā, kur beidzas meži, bet Eiropas muflons ir iedzÄ«vojies arÄ« zemieņu mežos.[7] Tas ir sastopams lÄ«dz 3000 metrus virs jÅ«ras lÄ«meņa. Ziemas laikā tie migrē lejup no kalniem.[8] Tas pamatā uzturas un ganās ne pārāk stāvās vietās, bet no plēsējiem mufloni bēg stāvās klintÄ«s. Kā visām aitām, galvenais paņēmiens cīņā ar ienaidniekiem, ir plēsēja laicÄ«ga pamanÄ«Å”ana un bēgÅ”ana uz droÅ”u vietu. LÄ«dz ar to mufloniem ir ļoti labi attÄ«stÄ«ta redze un dzirde. Galvenie muflonu ienaidnieki ir leopards, pelākais vilks un zeltainais Å”akālis.[7]

Mufloni baroties dodas agri no rÄ«ta un vakaros. Pa dienu tie atpÅ«Å”as labi nomaskētā vietā zem bieziem krÅ«miem vai klinÅ”u pārkarēm. Tie ir sociāli dzÄ«vnieki un tiem nav teritoriālu ieradumu. Tie veido barus, kas kopÄ«gi ganās un pamatā barojas ar zāli. Ja zāles trÅ«kst, tie barojas arÄ« ar koku lapām, dzinumiem un augļiem.

Klasifikācija

[labot | labot pirmkodu]

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]
  1. ā†‘ Don E. Wilson, DeeAnn M. Reeder: Mammal Species of the World. A Taxonomic and Geographic Reference 3rd Edition; Johns Hopkins University Press, Baltimore, 2005. ISBN=0-8018-8221-4
  2. ā†‘ Molecular analysis of wild and domestic sheep questions current nomenclature and provides evidence for domestication from two different subspecies
  3. ā†‘ Ā«Scientists Clone First Endangered Species: a Wild SheepĀ». Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2001.Ā gada 2.Ā novembrÄ«. SkatÄ«ts: 2011.Ā gada 22.Ā janvārÄ«.
  4. ā†‘ http://www.ecb.europa.eu/euro/coins/html/cy.lv.html
  5. ā†‘ Ā«IUCN: Ovis orientalisĀ». Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2012.Ā gada 11.Ā janvārÄ«. SkatÄ«ts: 2011.Ā gada 22.Ā janvārÄ«.
  6. ā†‘ Ā«Mouflon hunting in Chile and ArgentinaĀ». Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2011.Ā gada 16.Ā aprÄ«lÄ«. SkatÄ«ts: 2011.Ā gada 22.Ā janvārÄ«.
  7. 1 2 3 4 Ā«Mouflon (Ovis orientalis)Ā». Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2010.Ā gada 22.Ā decembrÄ«. SkatÄ«ts: 2011.Ā gada 22.Ā janvārÄ«.
  8. ā†‘ MacDonald, David; Priscilla Barret (1993). Mammals of Britain & Europe. 1. London: HarperCollins. pp. 220ā€“221. ISBN 0002197790.

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Muflons&oldid=4526276"