Pāriet uz saturu

Vācijas Impērija

Labot saites
Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Vācu impērija)
Deutsches Reich
Vācijas Impērija
ā†“ 1871Ā ā€“Ā 1918 ā†’
Ā 
ā†’
Flag Coat of arms
Karogs Ģerbonis
Devīze
Gott mit uns
("Dievs ar mums")
Himna
Heil dir im Siegerkranz
Das Lied der Deutschen (neoficiālā)
Location of Vācijas Impērija
Location of Vācijas Impērija
Vācijas Impērija 1914. gadā
Pārvaldes centrs Berlīne
Valoda(s) vācu valoda
Reliģija protestantisms, katolicisms
Valdība Federāli parlamentāra daļēji konstitucionālā monarhija
Ķeizars
Ā - 1871ā€”1888 Vilhelms I
Ā - 1888 FrÄ«drihs III
Ā - 1888ā€”1918 Vilhelms II
Reihskanclers
Ā - 1871ā€”1890 (pirmais) Oto fon Bismarks
Ā - 1918 (pēdējais) Makss fon Bādens
Likumdevējs Parlaments
Ā - augÅ”palāta Bundesrāts
Ā - apakÅ”palāta Reihstāgs
Vēsturiskais laikmets Jaunākie laiki
Ā -Ā Vācijas apvienoÅ”ana 1871.Ā gada 18.Ā janvārÄ«
Ā -Ā Vilhelms II atteicās no troņa un devās trimdā 1918.Ā gada 9.Ā novembrÄ«
Ā -Ā Pieņēma Veimāras KonstitÅ«ciju 1919. gada 11. augusts
Platība
Ā -Ā 1910 540Ā 858Ā kmĀ²
Iedzīvotāju skaits
Ā -Ā 1910. gadā 64Ā 925Ā 993Ā 
Ā Ā Ā Ā  BlÄ«vums 120Ā /kmĀ²Ā 
Nauda marka
PriekÅ”teces:		Pēcteces:
Ziemeļvācu Savienība
Bavārijas Karaliste
Virtembergas Karaliste
Bādenes lielhercogiste
Hesenes lielhercogiste
Veimāras Republika
Dancigas brīvpilsēta

Vācijas Impērija (vācu: Deutsches Reich) jeb Vācijas Ķeizarvalsts (vācu: Deutsches Kaiserreich) tika nodibināta 1871. gada 18. janvārÄ«, beidza pastāvēt 1918. gada 9. novembrÄ«, kad pēc revolÅ«cijas sākÅ”anās Ä·eizars Vilhelms II atteicās no troņa un devās trimdā uz NÄ«derlandi.

Pirmā, Otrā un TreŔā Vācijas Impērija

[labot | labot pirmkodu]

Pēc nacistu partijas nākÅ”anas pie varas tika atcelta Veimāras Republikas demokrātiskā konstitÅ«cija un formāli atjaunota Vācijas Impērijas likumdoÅ”ana,[nepiecieÅ”amaĀ atsauce] nacistisko Vāciju sākot dēvēt par TreÅ”o Vācu impēriju jeb TreÅ”o reihu. Tādēļ Ä·eizariskās Vācijas Impērijas periodu (1871ā€”1918) dēvēja par Otro impēriju, bet Svēto Romas Impēriju (962ā€”1806) par Pirmo impēriju vai "Veco impēriju" (Altes Reich).

Vēsture

[labot | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Vācijas apvienoŔana

Prūsijas nostiprināŔanās

[labot | labot pirmkodu]

LÄ«dz Vācijas Impērijas izveidoÅ”anai vācu zemēs pastāvēja 39 neatkarÄ«gas valstis, par vadoÅ”o lomu cÄ«nÄ«jās Svētās Romas impērijas mantiniece Hābsburgu monarhija un strauji augoŔā PrÅ«sijas Karaliste. 1834. gadā daļa vācu valstu apvienojās PrÅ«sijas muitas savienÄ«bā, sāka bÅ«vēt dzelzceļu starp Firti un Nirnbergu. 1847. gada liberālisma uzplÅ«du laikā Frankfurtē sanāca Vācu valstu savienÄ«bas parlaments, tomēr deputātu pieredzes trÅ«kuma dēļ tā darbÄ«ba bija neefektÄ«va. ApsprieÅ”anai izvirzÄ«ja ideju par vācu valstu apvienoÅ”anu vienā lielvalstÄ«, izvirzot PrÅ«sijas karali par Ä·eizaru, taču lielākā daļa vācu firstu tam nepiekrita. Iebildumi pret Å”o ideju bija arÄ« Hābsburgiem. StrÄ«dÄ«gais Å lēsvigas un HolÅ”teinas piederÄ«bas jautājums 1848. gadā noveda pie Pirmā Å lēsvigas kara, kurā uzvarēja Dānija.

1858. gadā par PrÅ«sijas karali kļuva Vilhelms I, 1862. gadā par PrÅ«sijas kancleru iecēla Otto fon Bismarku. Otrajā Å lēsvigas karā 1864. gadā PrÅ«sija un Austrija sakāva Dāniju un ieguva kontroli pār HolÅ”teinu, Å lēsvigu un Lauenburgu. 1866. gadā PrÅ«sija izraisÄ«ja Austrijasā€”PrÅ«sijas karu, beidza pastāvēt Vācu SavienÄ«ba un nodibinājās Austroungārija, bet PrÅ«sijas vadÄ«bā izveidojās Ziemeļvācu SavienÄ«ba. 1870. gadā frančuā€”prÅ«Å”u karā vācu valstis sakāva Franciju un anektēja Elzasu un Ziemeļlotringu.

Impērijas dibināŔana

[labot | labot pirmkodu]

1871. gada 18. janvārÄ« Versaļas pilÄ«, netālu no ParÄ«zes, PrÅ«sijas karali Vilhelmu I pasludināja par Ä·eizaru. IepriekÅ” neatkarÄ«gās vācu valstis saglabāja autonomiju un savas valdoŔās dinastijas, taču politiskā un militārā pārvalde pārgāja impērijas valdÄ«bas un kanclera rokās.

Politika

[labot | labot pirmkodu]

IekŔpolitika

[labot | labot pirmkodu]

Bismarks cÄ«nÄ«jās ar konservatÄ«vajiem katoļiem (Kulturkampf), Ä«stenoja vairākas liberālas reformas. 1878. gadā izdeva likumu, kas aizliedza sociālistu partiju darbÄ«bu, pieņēma likumus par slimo kasēm un apdroÅ”ināŔanu pret negadÄ«jumiem darbā. 1879. gadā uzlika paaugstinātu ievedmuitu no Krievijas Impērijas importētajai labÄ«bai un no Britu impērijas importētajām rÅ«pniecÄ«bas precēm. Strauji attÄ«stÄ«jās smagā rÅ«pniecÄ«ba.

1890. gadā atcēla pret sociālistiem vērstos likumus, sociāldemokrāti Reihstāgā ieguva 20%, Bismarks atkāpās no kanclera amata, jo uzskatīja, ka Vilhelms II neļauj viņam pilnvērtīgi strādāt.

Ārpolitika

[labot | labot pirmkodu]

1884. gadā Vācija aktÄ«vi sāka cīņu par kolonijām un ieguva tās NamÄ«bijā, Austrumāfrikā, Jaungvinejā un vairākos Klusā okeāna arhipelāgos. 1896. gadā Vilhelms II pasludināja Vāciju par pasaules lielvaru. 1897. gadā sākās plaÅ”a kara flotes bÅ«vniecÄ«bas programma.

Vācija bija ļoti ieinteresēta status quo saglabāŔanā, lai varētu mierÄ«gi attÄ«stÄ«t savu saimniecÄ«bu. Tāpēc Bismarks sāka aktÄ«vi veidot alianses (t.s. Bismarka alianÅ”u sistēma), lai vēl vairāk nostiprinātu VÄ«nes kongresa sistēmu:

  • 1873. gadā izveidojās Triju Ä·eizaru savienÄ«ba (Krievijas Impērija, Vācijas Impērija, Austroungārija). Tās mērÄ·is bija normalizēt Krievijas un Austroungārijas attiecÄ«bas, kā arÄ« izolēt Franciju.
  • 1877.ā€”1878. gada Krievu-turku karā Krievijas Impērija sakāva Osmaņu impēriju, kas Balkānos izjauca lÄ«dzsvaru starp Krievijas un Austroungārijas ietekmi. BerlÄ«nes kongress Austrounɔārijas kontrolē nodeva turku Bosniju-Hercegovinu, kas ļoti nepatika Krievijas Impērijai.
  • 1879. gadā Vācija un Austroungārija noslēdza divsavienÄ«bas lÄ«gumu (kas pastāvēja lÄ«dz 1882. gadam), kura mērÄ·is bija pretstāvēt Krievijas aktivitātēm Balkānos. Vēlāk Å”im lÄ«gumam pievienojās Itālijas Karaliste, kuru ļoti nopietni uztrauca Francijas koloniālās aktivitātes Ziemeļāfrikā. Å Ä« trejsavienÄ«ba pastāvēja lÄ«dz 1895. gadam.
  • 1882. gadā noslēdza jaunu Triju Ä·eizaru savienÄ«bu (kas bija spēkā lÄ«dz 1887. gadam): ja viena no lÄ«gumslēdzējām pusēm karos ar ceturto, pārējie divi neiejauksies ā€” vispārēja neitralitāte jebkura kara gadÄ«jumā. Tā mērÄ·is bija normalizēt Krievijas un Austroungārijas attiecÄ«bas.
  • 1887. gadā noslēdza Krievijas un Vācijas pārapdroÅ”ināŔanas lÄ«gumu ā€” neuzbrukÅ”anas paktu. 1890. gadā Bismarks atkāpās no amata. Jaunais Ä·eizars Vilhelms II nepagarināja Å”o lÄ«gumu ar Krieviju, kas aktivēja kontaktus ar diplomātiski izolēto Franciju. 1891. gadā izveidojās Krievijasā€”Francijas alianse. Francija panāca izlÄ«É”umu ar Lielbritāniju un atteicās no savas ietekmes Ēģiptē, lai gÅ«tu rÄ«cÄ«bas brÄ«vÄ«bu Marokā. Tā rezultātā Tanžera nonāca Francijas, Lielbritānijas un Spānijas kopÄ«gā valdÄ«jumā, bet pārējā Maroka ā€” Francijas valdÄ«jumā. Vācijas Impēriju diplomātiski izolēja, Vācija sāka aktÄ«vi attÄ«stÄ«t rÅ«pniecÄ«bu un bruņoties.
  • 1914. gadā Vācijas Impērija iesaistÄ«jās Pirmajā pasaules karā. Vācijā valdÄ«ja bailes no Francijas un Krievijas alianses, ko pastiprināja 1913. gadā apstiprinātā Krievijas armijas modernizācijas programma. Ä¢enerālÅ”tāba priekÅ”nieks 1914. gada jÅ«lijā informēja Ä·eizaru Vilhelmu II, ka Å”is ir pēdējais laiks karam, kurā Vācijai vēl ir cerÄ«bas uzvarēt. Ņemot vērā neveiksmÄ«gās sarunas ar Lielbritāniju, un Krievijas lēmumu par mobilizāciju, 1. augusta pēcpusdienā Vilhelms II pieņēma lēmumu par mobilizācijas sākÅ”anu. 4. augustā Vācija iebruka neitrālajā Beļģijā, lai sasniegtu Franciju, un Lielbritānija pieteica karu Vācijai.[1]

Administratīvais iedalījums

[labot | labot pirmkodu]

Vācija Impērijā ietilpa 25 federālās zemes (Bundesglieder), no kurām gandrÄ«z visas bija monarhijas, izņemot Hamburgas, Brēmenes und LÄ«bekas brÄ«vpilsētas ar republikānisku pārvaldes formu un Elzasas-Lotringas zemi, kas bija tieŔā impērijas pārvaldÄ«bā (Reichsland ElsaƟ-Lothringen).

Federālās zemes pārvaldes forma galvaspilsēta PlatÄ«ba kmĀ² (1910) IedzÄ«votāji (1871)[2] IedzÄ«votāji (1900)[3] IedzÄ«votāji (1910)
PrÅ«sijas Karaliste (Kƶnigreich PreuƟen) karaliste BerlÄ«ne 348 780 24 691 085 34 472 509 40 165 219
Bavārijas Karaliste (Kƶnigreich Bayern) karaliste Minhene 75 870 4 863 450 6 524 372 6 887 291
Virtembergas Karaliste (Kƶnigreich WĆ¼rttemberg) karaliste Å tutgarte 19 507 1 818 539 2 169 480 2 437 574
Saksijas Karaliste (Kƶnigreich Sachsen) karaliste Drēzdene 14 993 2 556 244 4 202 216 4 806 661
Bādenes Lielhercogiste (GroƟherzogtum Baden) lielhercogiste KarlsrÅ«e 15 070 1 461 562 1 867 944 2 142 833
Meklenburga-Å verÄ«ne (GroƟherzogtum Mecklenburg-Schwerin) lielhercogiste Å verÄ«ne 13 127 557 707 607 770 639 958
Hesenes Lielhercogiste (GroƟherzogtum Hessen) lielhercogiste Darmstadt 7 688 852 894 1 119 893 1 282 051
Oldenburga (GroƟherzogtum Oldenburg) lielhercogiste Oldenburga 6 429 314 591 399 180 483 042
Saksija-Veimāra-Eizenaha (GroƟherzogtum Sachsen-Weimar-Eisenach) lielhercogiste Veimāra 3 610 286 183 362 873 417 149
Mēklenburga-Å trēlica (GroƟherzogtum Mecklenburg-Strelitz) lielhercogiste NeiÅ”trēlica 2 929 96 982 102 602 106 442
BraunŔveiga (Herzogtum Braunschweig) hercogiste BraunŔveiga 3 672 312 170 464 333 494 339
Saksija-Meiningene (Herzogtum Sachsen-Meiningen) hercogiste Meiningene 2 468 187 957 250 731 278 762
Anhalte (Herzogtum Anhalt) hercogiste Desava 2 299 203 437 316 085 331 128
Saksija-Koburga un Gota (Herzogtum Sachsen-Coburg und Gotha) hercogiste Koburga/Gota 1 977 174 339 229 550 257 177
Saksija-Altenburga (Herzogtum Sachsen-Altenburg) hercogiste Altenburga 1 324 142 122 194 914 216 128
Lipe (FĆ¼rstentum Lippe) firstiste Detmolda 1 215 111 135 138 952 150 937
Valdeka (FĆ¼rstentum Waldeck) firstiste Arolsena 1 121 56 224 57 918 61 707
Å varcburga-RÅ«dolÅ”tate (FĆ¼rstentum Schwarzburg-Rudolstadt) firstiste RÅ«dolÅ”tate 941 75 523 93 059 100 702
Å varcburga-Zondershauzene (FĆ¼rstentum Schwarzburg-Sondershausen) firstiste Zondershauzene 862 67 191 80 898 89 917
Reisa, jaunākā lÄ«nija (FĆ¼rstentum ReuƟ jĆ¼ngere Linie) firstiste Gera 827 89 032 139 210 152 752
Å aumburga-Lipe (FĆ¼rstentum Schaumburg-Lippe) firstiste Bikeburga 340 32 059 43 132 46 652
Reisa, vecākā lÄ«nija (FĆ¼rstentum ReuƟ Ƥlterer Linie) firstiste Greica 316 45 094 68 396 72 769
Hamburgas brīvā Hanzas pilsēta (Freie und Hansestadt Hamburg) republika Hamburga 414 338 974 768 349 1 014 664
LÄ«bekas brÄ«vā Hanzas pilsēta (Freie und Hansestadt LĆ¼beck) republika LÄ«beka 298 52 158 96 775 116 599
Brēmenes brīvā Hanzas pilsēta, (Freie Hansestadt Bremen) republika Brēmene 256 122 402 224 882 299 526
Elzasa-Lotringa (Reichsland ElsaƟ-Lothringen) federāla zeme Å trāsburga 14 522 1 549 738 1 719 470 1 874 014
Vācijas Impērija ķeizariste Berlīne 540 858 41 058 792 56 367 178 64 925 993

Sabrukums

[labot | labot pirmkodu]

1916. gada 1. maijā BerlÄ«nē notiekoŔās strādnieku demonstrācijas laikā Kārlis LÄ«bknehts aicināja pārtraukt karu. Par to viņu arestēja un karatiesā notiesāja uz četriem gadiem cietumā. Kara izraisÄ«tais pārtikas un ikdienas preču trÅ«kums Vācijā 1917. gadā radÄ«ja situāciju, kurā katru dienu simtiem fabriku strādnieku un iedzÄ«votāji ģība no bada. AttÄ«stÄ«jās melnais tirgus, kuru varasiestādes piecieta, lai ļautu iedzÄ«votājiem Ŕādi papildināt pārtikas krājumus. ValstÄ« notika stihiski nemieri un pārtikas veikalu laupÄ«Å”anas. Ikdienas maizes devas samazinājums izraisÄ«ja streikus BerlÄ«nē, Leipcigā, Magdeburgā, Hallē un BraunÅ”veigā. 1917. gada jÅ«lijā pārtikas veikalu izlaupÄ«Å”ana Rostokā noveda pie karastāvokļa ievieÅ”anas un 30 cilvēku aresta. Slepenās sarunās ar sociālistiem, Hindenburgs aicināja munÄ«cijas fabriku strādniekus nestreikot. Streikotāji pieprasÄ«ja kara beigas, karastāvokļa beigas valstÄ« un vienlÄ«dzÄ«gas vēlÄ“Å”anu tiesÄ«bas visiem.

1917. gada vasarā notika dumpja mēģinājums karaflotē, kas lielāko kara daļu nepiedalÄ«jās aktÄ«vā karadarbÄ«bā. Radikālākos lozungus Å”ajā laikā atbalstÄ«ja Reihstāgā pārstāvētā NeatkarÄ«go sociāldemokrātu partija, kas bija atŔķēlusies no Sociāldemokrātiskās partijas. Lielākā sociāldemokrātu daļa joprojām atbalstÄ«ja balsojumus par kara finansÄ“Å”anu.

1917. gada 19. jÅ«lijā Reihstāga vairākums nobalsoja par "Miera deklarāciju", kurā paziņoja, ka karam jābeidzas bez teritoriju aneksijām. Ludendorfs un Hindenburgs piedraudēja ar aizieÅ”anu no amatiem, ja no amata neatkāpsies kanclers Teobalds fon Bētmanis-Holvēgs. Vilhelms II padevās spiedienām, atlaida Betmani-Hollveigu, par jauno kancleru ieceļot nezināmu ierēdni Georgu Mihaelisu, kas amatā noturējās dažus mēneÅ”us, kad par kancleru iecēla Georgu fon Hertlingu. Armijas pavēlniecÄ«ba lielā mērā pārņēma arÄ« politisko varu valstÄ«. Pastiprinājās preses cenzÅ«ra.

Pēc Oktobra revolÅ«cijas Krievijas armija sabruka, sākās Brestļitovskas miera sarunas, kurās vācu armijas vadÄ«ba pieprasÄ«ja milzÄ«gas teritoriālās un finanÅ”u kompensācijas. Ar 1918. gada marta lÄ«gumu Vācija ieguva kontroli pār 1/3 sabrukuŔās Krievijas Impērijas iedzÄ«votāju, pusi industriālo jaudas un 90% ogļu resursu. Vācu karaspēks iesaistÄ«jās Somijas pilsoņu karā un haotiskajās kaujās Ukrainas Tautas Republikas teritorijā.[4]

Militārā sakāve

[labot | labot pirmkodu]

Izgāžoties Pavasara ofensÄ«vai armijas vadÄ«ba jau vasaras beigās saprata situācijas bezcerÄ«gumu un 28. septembrÄ« Ludendorfs informēja Hindenburgu, ka karÅ” ir zaudēts un nekavējoÅ”ies jālÅ«dz pamieru. 29. septembrÄ« Vilhelms II apmeklēja armijas Å”tābu Spa, Beļģijā, kurā tika informēts, ka uzvarēt karā vairs nav iespējams. Ludendorfs arÄ« Vilhelmam II pieprasÄ«ja izveidot jaunu civilo valdÄ«bu, kuras uzdevums bÅ«tu miera sarunu sākÅ”ana, tādējādi noņemot Å”o atbildÄ«bu no armijas pleciem. Å ajās dienās armijas vadÄ«ba bija tā, kas baidoties no armijas sabrukuma, piespieda civilo valdÄ«bu sākt miera sarunas ar ASV prezidentu Vilsonu.

VeiksmÄ«gi izvērÅ”oties Antantes Simts dienu ofensÄ«vai, 1918. gada 3. oktobrÄ« Vācijas armija pieprasÄ«ja valdÄ«bai nekavējoties noslēgt pamieru. Daudziem tas nāca kā pārsteigums, jo vācu armijas kontrolēja lielu daļu Eiropas Krievijas, Beļģiju, Poliju, Baltiju, Ukrainu un Rumāniju. Taču stāvoklis Rietumu frontē bija tik katastrofāls, ka tālāka pretestÄ«ba vairs nebija iespējama.

3. oktobrÄ« Vilhelms II iecēla politiski mēreno princi Bādenes Maksi par jauno kancleru. Tajā paŔā dienā Hindenburgs viņu informēja par slikto stāvokli frontē. Bādenes Maksis no Hindenburga saņēma rakstisku apstiprinājumu, ka turpmāka militāra pretoÅ”anās nav iespējama. Tajā paŔā dienā jaunais kanclers nosÅ«tÄ«ja pirmo vēstuli ASV ar interesi par miera noslēgÅ”anu.

Tuvojoties sakāves publiskai atzÄ«Å”anai, Ludendorfs pārliecināja Vilhelmu II, kā imperatoru un PrÅ«sijas karali, sākt pakāpenisku demokratizāciju "no augÅ”as", lai izvairÄ«tos no nekontrolētas revolÅ«cijas "no apakÅ”as". Valsts vadÄ«ba pieņēma lēmumu demokratizēt Vāciju un pieņemt ASV prezidenta Vudro Vilsona 14 punktu programmu. 13. un 16. oktobrÄ« tika labota impērijas konstitÅ«cija, paplaÅ”inot Reihstāga pilnvaras, nododot armiju tā pakļautÄ«bā, kā arÄ« padarÄ«ja kancleru atbildÄ«gu parlamentam. Vienlaikus tika veiktas izmaiņas balsoÅ”anas likumā, kas samazināja vēlÄ“Å”anu ierobežojumus. Lielākajās vācu valstÄ«s notika politiskas izmaiņas, atceļot Ŕķiru ierobežojumus balsoÅ”anā, izveidojot jaunas valdÄ«bas ar sociāldemokrātiem. Šādi Vācija centās pārliecināt Vilsonu, ka ir kļuvusi par demokrātisku, konstitucionālu monarhiju. Darba devēju un arodbiedrÄ«bu sarunās apstiprināja 8 stundu darbadienu, kolektÄ«vo darba lÄ«gumu slēgÅ”anu un strÄ«du kolektÄ«vu risināŔanu. 28. oktobra manifestā, ko publiskoja tikai 3. novembrÄ«. Vilhelms II paziņoja, ka imperators kalpo tautai, taču vienlaikus viņŔ noraidÄ«ja aicinājumus atteikties no troņa.[5]

17. oktobra valdÄ«bas un armijas vadÄ«bas sapulcē, redzot amerikāņu miera prasÄ«bas un vācu armijas spējas turpināt aizsardzÄ«bas kaujas, Hindenburgs un Ludendorfs atguva paÅ”pārliecÄ«bu un vēlējās karu turpināt, cerot, ka 1919. gadā izdosies panākt labākus miera noteikumus. Kara ministrs solÄ«ja armijai 600 000 jaunus rekrÅ«Å”us. Bādenes Maksis tomēr turpināja miera sarunas, 20. oktobrÄ« atbildot amerikāņu priekÅ”likumiem. 24. oktobra pavēlē armijai Ludendorfs kritizēja jaunā kanclera miera politiku un aicināja turpināt cīņu. 26. oktobrÄ« viņam beidzot pavēlēja aiziet no visiem amatiem.

Revolūcija

[labot | labot pirmkodu]
Vācu armija atgriežas mājās, Ŕķērsojot Reinu
Skatīt arī: Novembra revolūcija

28. oktobrÄ« karaflote saņēma admirāļa Reinharda Šēra pavēli Ä«stenot plānu, kas paredzēja paÅ”nāvniecisku vācu karaflotes uzbrukumu britu flotei, lai glābtu flotes un nācijas godu. Vācu karakuÄ£iem zemÅ«deņu pavadÄ«bā bija jādodas uz Lielbritāniju, jāuzbrÅ«k britu flotes galvenajai bāzei. Citiem kuÄ£iem bija jāiepeld Temzā un jāapÅ”auda Londona. Uzzinot par plānoto uzbrukumu, 29. oktobrÄ« sākās matrožu dumpji, kas pārmetās uz karaflotes bāzi Ķīlē, kur izveidojās matrožu un strādnieku padome, sakās Novembra revolÅ«cija.

Tikai 1918. gada 23. oktobrÄ« sociāldemokrātu laikraksts Vorwaerts atzina, ka karÅ” ir zaudēts.[6] RevolÅ«cijas pirmajā nedēļā sociāldemokrāti joprojām izvairÄ«jās to atbalstÄ«t, saglabājot uzticÄ«bu valdÄ«bai. 24. oktobra valdÄ«bas sēdē sociāldemokrāti bija gatavi atbalstÄ«t konstitucionālu monarhiju, kurā valdÄ«tu kāds no Vilhelma II dēliem. Bādenes Maksis jau vairākas dienas bija vieglā formā aicinājis Ä·eizaru atteikties no troņa. Vilhelms II no BerlÄ«nes 29. oktobra vakarā devās uz Spa, kur, saņemot ziņas par nemieriem Vācijā, plānoja izmantot armiju kārtÄ«bas atjaunoÅ”anai. Tajā paŔā vakarā arÄ« sociāldemokrātu vadÄ«tājs Å eidemenis kancleru informēja par Ä·eizara aizieÅ”anas nepiecieÅ”amÄ«bu. 1. novembrÄ« Vilhelms II uz ierosinājumu atkāpties atbildēja, ka tas nozÄ«mēs monarhijas beigas visās vācu valstÄ«s un revolucionāru haosu.[6] 5. novembri Vilsons piekrita pamiera noslēgÅ”anai.

Tikai redzot, ka ignorējot revolÅ«cijas prasÄ«bas viņi paÅ”i riskē zaudēt varu NeatkarÄ«gajiem sociāldemokrātiem, 7. novembrÄ« sociāldemokrāti informēja Bādenes Maksi, ka pametÄ«s valdÄ«bu, ja vien 8. novembrÄ« Vilhelms II neatteiksies no troņa. Sociāldemokrātu aizieÅ”ana nozÄ«mētu valdÄ«bas kriÅ”anu laikā, kad valstÄ« jau bija sākusies revolÅ«cija.

9. novembrÄ« armijas Å”tābā Spa, Beļģijā, uz sapulci sasauca 50 augstāko rangu virsniekus, no kuriem 39 paspēja ierasties. Viņiem uzdeva divus jautājumus ā€“ vai kareivji atbalstÄ«s Ä·eizaru, ja tas mēģinās apspiest revolÅ«ciju Vācijā un vai kareivji ir gatavi apspiest boļŔeviku revolÅ«ciju Vācijā? Uz pirmo jautājumu tikai viens virsnieks atbildēja, ka kareivji sekos Ä·eizaram. 15 svārstÄ«jās, un 23 atbildēja, ka kareivji neatbalstÄ«s Ä·eizaru kārtÄ«bas ievieÅ”anā valstÄ«. Uz otro jautājumu 12 atbildēja, ka vispirms jāatjauno disciplÄ«na armijā, 19 Å”aubÄ«jās, ka kareivji apspiedÄ«s boļŔevikus un 8 atbildēja, ka uz kareivjiem nevar cerēt. Pēc tam armijas vadÄ«ba informēja Ä·eizaru, ka armija disciplinēti atgriezÄ«sies mājās savu virsnieku vadÄ«bā, bet tā vairs neseko Ä·eizaram un viņa pavēlēm. 24. stundas vēlāk Vilhelms II devās trimdā uz NÄ«derlandi. Tikmēr BerlÄ«nē mērenie sociāldemokrāti pasludināja republikas izveidoÅ”anu, tikai nedaudz apsteidzot kreiso sociālistu paziņojumu par sociālistiskas republikas izveidoÅ”anu.[1]

Strauji uzliesmojot revolÅ«cijai, 9. novembrÄ« Bādenes Maksis kanclera varu nodeva mērenajam sociāldemokrātam FrÄ«driham Ebertam. Lai arÄ« Eberts vēlējās monarhiju saglabāt vismaz lÄ«dz Satversmes sapulces sasaukÅ”anai, revolucionārajā situācijā viņŔ bija spiests piekrist Å eidemeņa veiktajai republikas pasludināŔanai, kas tikai nedaudz apsteidza kreiso sociālistu paziņojumu par sociālistiskas republikas izveidoÅ”anu. Jau 9. novembra vakarā sociāldemokrāti un NeatkarÄ«gie sociālisti izveidoja jaunu valdÄ«bu seÅ”u cilvēku sastāvā, kas 10. oktobrÄ« vienojās par sadarbÄ«bu ar armijas vadÄ«bu, lai nepieļautu boļŔeviku revolÅ«ciju Vācijā.

11. novembra 11.00 stājās spēkā Kompjeņas pamiers. 28. novembrÄ« Vilhelms II trimdā parakstÄ«ja atteikÅ”anos no troņa. Karu oficiāli izbeidza septiņus mēneÅ”us vēlāk, lÄ«dz ar Versaļas lÄ«guma parakstÄ«Å”anu 1919. gada 28. jÅ«nijā.

Tā kā karÅ” nebija sasniedzis Vācijas teritoriju, daudzi nesaprata, kāpēc valsts ir atzÄ«ta par zaudētāju. Daudzi uzskatÄ«ja, karÅ” zaudēts nevis tāpēc, ka armija zaudēja karu, bet tāpēc, ka to nodevuÅ”i politiÄ·i "Novembra noziedznieki", noslēdzot pamieru. Sākās mÄ«ts par nodevÄ«go "naža dÅ«rienu mugurā". Armija no frontes lÄ«nijas atgriezās organizēti, un daudzviet tika sagaidÄ«ta kā nesakauta uzvarētāja. Å o mÄ«tu jau pirmajos mēneÅ”os pēc kara beigām pauda gan Ludendorfs, gan Hindenburgs, tā izvairoties uzņemties atbildÄ«bu par sakāvi.[4]

Vācijas ķeizari

[labot | labot pirmkodu]
  • Vilhelms I Hoencollerns (Wilhelm I, Wilhelm Friedrich Ludwig Hohenzollern, 1797ā€”1888), Vācijas Ä·eizars un PrÅ«sijas karalis 18.01.1871.-09.03.1888. g.
  • FrÄ«drihs III Hoencollerns (Friedrich III, Wilhelm Nikolaus Karl Hohenzollern, 1831ā€”1888), Vācijas Ä·eizars un PrÅ«sijas karalis 09.03.1888.ā€”15.06.1888. g.
  • Vilhelms II Hoencollerns (Wilhelm II Hohenzollern, 27.01.1859.-04.06.1941.), Vācijas Ä·eizars un PrÅ«sijas karalis 1888.ā€”1918. g.

Skatīt arī

[labot | labot pirmkodu]

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]
  1. 1 2 The First World War: Germany and Austria-Hungary 1914-1918
  2. ā†‘ Hubert Kiesewetter: Industrielle Revolution in Deutschland. Regionen als Wachstumsmotoren. Franz Steiner Verlag, Stuttgart 2004, ISBN 3-515-08613-7, S.Ā 126.
  3. ā†‘ Statistisches Jahrbuch fĆ¼r das Deutsche Reich 1911 Arhivēts 2015.Ā gada 24.Ā septembrÄ«, Wayback Machine vietnē..
  4. 1 2 Imperial Germany and the Great War, 1914ā€“1918[novecojusiĀ saite]
  5. ā†‘ The German Revolution, 1918-1919[novecojusiĀ saite]
  6. 1 2 The German Revolution, 1918-1919[novecojusiĀ saite]

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Vācijas_Impērija&oldid=4509285"