Helvēti

Helvēti (latīņu: Helvetii) bija ķeltu cilšu grupa, kas senatnē apdzīvoja teritoriju mūsdienu Šveices rietumu un centrālajā daļā, galvenokārt starp Juras kalniem, Reinu, Ronu un Alpiem. Helvēti bija viena no nozīmīgākajām ķeltu tautām Gallijas austrumu daļā.

Vēsture

Helvēti sastāvēja no vairākām ciltīm jeb apakšgrupām. Jūlijs Cēzars savā darbā Piezīmes par gallu karu min četrus helvētu apgabalus (latīņu: pagi), no kuriem zināmākie bija tigurīni (Tigurini) un verbigēni (Verbigeni).

2. gadsimta p.m.ē. beigās daļa helvētu, galvenokārt tigurīni, piedalījās plašās ķeltu un ģermāņu cilšu migrācijās. 107. gadā p.m.ē. tigurīni sakāva romiešu karaspēku Burdigalas kaujā, kurā krita Romas konsuls Lūcijs Kasijs Longīns.

3. gadā p.m.ē. helvēti nolēma pamest savas zemes un pārcelties uz Gallijas rietumu daļu. Saskaņā ar Cēzara aprakstu migrācijā piedalījās vairāki simti tūkstošu cilvēku, lai gan mūsdienu vēsturnieki Cēzara norādītos skaitļus parasti uzskata par pārspīlētiem. Helvēti pirms aiziešanas esot nodedzinājuši savas apmetnes un pārtikas krājumus, lai nebūtu iespējams atkāpties.

Helvētu pārvietošanās kļuva par vienu no galvenajiem ieganstiem Gallu karu sākumam. Jūlijs Cēzars neļāva helvētiem šķērsot Romas provinci un vēlāk devās tiem pakaļ Gallijas teritorijā. 58. gadā p.m.ē. romieši vispirms sakāva daļu helvētu pie Araras upes, bet vēlāk galvenos helvētu spēkus Bibraktes kaujā.

Pēc sakāves Cēzars pavēlēja izdzīvojušajiem helvētiem atgriezties savās iepriekšējās dzīvesvietās. Viņu teritorija bija stratēģiski nozīmīga Romai, jo atradās starp Galliju un ģermāņu cilšu apdzīvotajām zemēm aiz Reinas.

Pēc Gallijas iekarošanas helvētu zemes nonāca Romas impērijas sastāvā. Romas valdīšanas laikā teritorijā attīstījās pilsētas un ceļu tīkls, bet vietējie iedzīvotāji pakāpeniski romanizējās. No helvētu latīniskā nosaukuma Helvetii vēlāk radās Šveices latīniskais nosaukums Helvetia, kas tiek izmantots arī mūsdienās.