Pāriet uz saturu

Valzirgs

Labot saites
Vikipēdijas lapa
Valzirgs
Odobenus rosmarus (Linnaeus, 1758)
Valzirgs
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaPlēsēji (Carnivora)
ApakÅ”kārtaSuņveidÄ«gie (Caniformia)
VirsdzimtaAirkāji (Pinnipedia)
DzimtaValzirgu dzimta (Odobenidae)
Ä¢intsValzirgi (Odobenus)
SugaValzirgs (Odobenus rosmarus)
Izplatība

Valzirgu izplatības areāls iekrāsots zilā krāsā.
Valzirgs Vikikrātuvē

Valzirgs (Odobenus rosmarus) ir vienīgā suga valzirgu dzimtā (Odobenidae), kas izdzīvojusi līdz mūsdienām. Valzirgi pieder pie plēsēju kārtas (Carnivora) airkāju virsdzimtas (Pinnipedia).

Valzirgi dzīvo Ziemeļu ledus okeānā un tuvējās jūrās ziemeļu puslodē: jūrās, kur Ziemeļu ledus okeāns robežojas ar Atlantijas okeānu, jūrās, kur Ziemeļu ledus okeāns robežojas ar Kluso okeānu un Laptevu jūrā. Valzirgu var uzreiz atpazīt pēc tā iespaidīgajiem ilkņiem, ūsām un lielajiem ķermeņa apmēriem. Airkāju virsdzimtā par valzirgu lielākas ir tikai divas jūrasziloņu sugas.[1] Valzirgam patīk seklie okeāna līči, un tas daudz laika pavada uz ledus vai medījot moluskus.

Valzirgi kā medÄ«jums ir bijis nozÄ«mÄ«gs dzÄ«vnieks visām ziemeļu tautām. Tos medÄ« gaļas, tauku, ādas, ilkņu un kaulu dēļ. 19. un 20. gadsimta mijā, lai iegÅ«tu ilkņus un taukus, valzirgus sāka medÄ«t rÅ«pnieciski, kas noveda pie to skaita strauja samazinājuma. Lai arÄ« ir veikti valzirgu aizsardzÄ«bas pasākumi, un to populācija sākusi atjaunoties, tomēr Atlantijas un Laptevu valzirgu populācijas joprojām ir ļoti mazskaitlÄ«gas. Atlantijas okeānā mÅ«sdienās dzÄ«vo mazāk par 20 000 Ä«patņiem.[2] Laptevu jÅ«rā 5000ā€“10 000 Ä«patņi.[3] Vislielākā ir Klusā okeāna populācijaĀ ā€“ 200 000 Ä«patņi.[4]

Zinātniskais vārds "Odobenus" ir cēlies no grieÄ·u valodas: "odous" nozÄ«mē "zobi", un "baino" nozÄ«mē "iet". Šāds vārdu salikums raksturo valzirgu ieradumu iecirst ilkņus ledÅ«, lai sevi izvilktu laukā no Å«dens. Kādreiz senatnē valzirgu dzimta bija plaÅ”i izplatÄ«ta un sazarota, ietverot vismaz 20 dažādas sugas.[5] Izpētot fosilos kaulus, zinātnieki secinājuÅ”i, ka mÅ«sdienu valzirgs cēlies no tropos dzÄ«vojoÅ”a priekÅ”teča, kas ar laiku nokļuva izolācijā Atlantijas okeānā un pamazām adaptējās aukstam klimatam.[6] Pleistocēnā tas, lēnām migrējot, no Atlantijas okeāna nokļuva Klusajā okeānā, lietojot jÅ«ras ceļu Centrālamerikā.[7] Zinātnieki nav noskaidrojuÅ”i, vai izolētā valzirgu grupa Laptevu jÅ«rā ir attÄ«stÄ«jusies no Klusā okeāna populācijas vai Atlantijas okeāna valzirgiem.

Valzirgi ļoti reti ieklÄ«st Baltijas jÅ«rā, iepriekÅ” sastapti tās rietumu un dienvidu daļā.[8] 2022. gadā pirmo reizi vēsturē valzirgs novērots Latvijas piekrastē, kad mÅ«su piekrasti sasniedza valzirgu mātÄ«te, kura veica lÄ«dz tam nekad nefiksētu ceļojumu Baltijas jÅ«rā, no maija lÄ«dz jÅ«lijam apmeklējot Dānijas, Zviedrijas, Vācijas un Polijas piekrastes.[9] Pēc konstatÄ“Å”anas divās vietās Latvijā, valzirgs devās tālāk uz ziemeļiem, un Å”o paÅ”u dzÄ«vnieku novēroja arÄ« Somijas piekrastē pie Haminas.[10]

Izskats un īpaŔības

[labot | labot pirmkodu]
Valzirga Å«sas var sasniegt 30 cm garumu
Valzirgs, karājoties ilkņos, atpÅ«Å”as un elpo skābekli

Lai arÄ« atseviŔķi tēviņi var svērt 2 tonnas, tomēr lielākā daļa valzirgu tēviņu sver 1760ā€“1810 kg, mātÄ«tes ir par 1/3 daļu vieglākas, kā arÄ« Atlantijas valzirgi ir par 10% vieglāki kā Klusā okeāna valzirgi. Atlantijas valzirgiem ir arÄ« Ä«sāki ilkņi, un to purni salÄ«dzinoÅ”i plakanāki. Ķermeņa forma valzirgiem ir kaut kur pa vidu roņiem (Phocidae) un ausroņiem (Otariidae). Tāpat kā ausroņiem valzirgiem ir izteiksmÄ«gs kakls, un spēja lietot pakaļkāju spuras, lai pārvietotos uz četriem atspēriena punktiem. Tomēr peldÄ“Å”anas tehnika valzirgiem ir lÄ«dzÄ«gāka roņiem; peldot valzirgi mazāk izmanto pakaļkāju spuras, bet tāpat kā roņi peld uz priekÅ”u, lietojot visa Ä·ermeņa viļņveida kustÄ«bu. Tāpat kā roņiem tiem nav ārējās auss gliemežnÄ«cas.

VisizteiksmÄ«gā un pamanāmākā valzirgu detaļa ir garie ilkņi. Ilkņi ir abiem dzimumiem, tie var sasniegt 1 metra garumu, sverot 5,4 kg.[11] Tēviņiem ilkņi ir nedaudz lielāki un smagāki, jo ilkņi tiek izmantoti arÄ« cīņai un attiecÄ«bu noskaidroÅ”anai. Parasti lielākie tēviņi ar lielākajiem ilkņiem dominē pār pārējiem valzirgiem. Ilkņi tiek lietoti, lai ledÅ« izcirstu āliņģi un lai izrāptos laukā no Å«dens.[12] Iesākumā pētnieki domāja, ka ilkņi tiek izmantoti barÄ«bas meklÄ“Å”anai jÅ«ras dibenā, tomēr izrādÄ«jās, ka rakÅ”anai valzirgi izmanto purna virspusi. Valzirgiem bez ilkņiem ir tikai vēl daži zobi.

Otra valzirgu izskatam raksturÄ«gā Ä«paŔība ir Å«sas, kas stÄ«vi spurojas ap ilkņiem. ÅŖsu saru skaits var sasniegt 400ā€“700 gabalus, kas sakārtoti 13ā€“15 rindās. Viens Å«sas sars ir apmēram 30 cm garÅ”, tomēr savvaļas valzirgiem Å«sas var bÅ«t Ä«sākas, jo nodilst, meklējot barÄ«bu jÅ«ras dibenā. ÅŖsas ir labi apasiņotas, un tās ir ļoti jutÄ«gas, kļūstot par svarÄ«gu taustes orgānu, spējot atŔķirt formas priekÅ”metiem ar izmēriem lÄ«dz 3 x 2 mm.

Izņemot Å«su rajonu, pārējais valzirga Ä·ermenis ir bez apmatojuma. Tā āda ir ļoti liela, tā veido krokas, bieza, tēviņiem sasniedzot 10 cm biezumu ap kaklu un pleciem. Zemādas tauku slānis ir apmēram 15 cm biezs. Jauni valzirgi ir tumÅ”i brÅ«ni, pieaugot tie kļūst pelēkāki un gaiŔāk brÅ«ni, iegÅ«stot kanēļsarkanu toni. Veci tēviņi izskatās gandrÄ«z rozā. Aukstumā ādas asinsvadi saraujas, un, peldot ledus aukstajā Å«denÄ«, valzirgi kļūst gandrÄ«z balti. Tēviņiem ir vēl viena Ä«paÅ”a pazÄ«me; uz ādas ap kaklu un pleciem veidojas zemādas samezglojumi, kas ir labi saskatāmi. Zem rÄ«kles valzirgiem ir gaisa soma, kas palÄ«dz peldēt un ļauj valzirgam zem Å«dens nostāties vertikālā stājā un pat gulēt.

Uzvedība

[labot | labot pirmkodu]
Valzirgu tēviņi nāk ārā no ūdens

Valzirgi ir sociāli dzÄ«vnieki un dzÄ«vo relatÄ«vi garu mūžu: apmēram 50 gadus. Vasaras beigās un rudenÄ« pēc mazuļu dzimÅ”anas valzirgi migrē uz krastu, pametot ledu. Okeāna akmeņainajās pludmalēs valzirgi veido daudzskaitlÄ«gas kolonijas. TÅ«kstoÅ”iem Klusā okeāna valzirgu dodas uz ziemeļiem no Beringa Å”auruma un apmetas Čukču jÅ«ras krastā vai Vrangeļa salā, kā arÄ« Boforta jÅ«ras krastos Aļaskā. Atlantijas valzirgi izvēlas krastus Kanādas ziemeļos, Grenlandē, Svalbārā un Krievijas ziemeļrietumu Ziemeļu ledus okeāna krastos. Laptevu jÅ«ras valzirgi apmetas gan Laptevu jÅ«ras, gan Karas jÅ«ras un AustrumsibÄ«rijas jÅ«ras krastā.

Tā kā valzirgi ir ļoti lieli, tiem ir tikai divi ienaidnieki savvaļā: polārlācis un zobenvalis. Tomēr abi plēsēji valzirgiem uzbrÅ«k reti. Polārlācis parasti medÄ« vientuļus, no bara atpalikuÅ”us vai ievainotus dzÄ«vniekus, vai mazuļus un jaunos valzirgus.[13] Pieaudzis valzirgs, lai arÄ« ievainots, ir bÄ«stams pretinieks polārlācim, tādēļ uzbrukumi tiem ir reti.

Barība

[labot | labot pirmkodu]

Valzirgiem patÄ«k seklie okeāna līči, un tie barojas, pārmeklējot jÅ«ras dibenu. Tas nemÄ«l nirt dziļi, salÄ«dzinot ar citiem airkājiem; dziļākais reÄ£istrētais dziļums ir apmēram 80 m. Tomēr valzirgs zem Å«dens var uzturēties lÄ«dz pusstundai. Valzirgs ēd visu, ko var atrast, un barojas ar vairāk nekā 60 dažādām jÅ«ras iemÄ«tnieku sugām; tās ir garneles, krabji, cauruļtārpi, mÄ«ksti koraļļi, tunikāti, jÅ«ras gurÄ·i, dažādi moluski. Tomēr tam vislabāk garÅ”o moluski, un valzirgs, tos meklējot, rÅ«pÄ«gi pārrok jÅ«ras dibenu ar purnu un airkājām.[14]

Moluskus tas izsūc, ar lūpām un mēli veidojot kaut ko līdzīgu vakuumsūknim. Pētot nomedītu valzirgu kuņģa saturu, bieži atrod roņu paliekas. Reizēm ir novērots, ka valzirgi uzbrūk jūras putniem.

VairoŔanās

[labot | labot pirmkodu]
Valzirgu mātīte ar mazuli

Tēviņi dzimumbriedumu sasniedz 7 gadu vecumā, bet tie nepārojas agrāk kā 15 gadu vecumā. MātÄ«tes dzimumbriedumu sasniedz 4ā€“6 gadu vecumā. No janvāra lÄ«dz martam iestājas riesta laiks, tēviņi pārtrauc baroties un baros uzturas ap mātÄ«ti, kas meklējas, sacenÅ”oties "dziedāŔanā". Parasti mātÄ«tes atrodas uz ledus, bet tēviņi peld apkārt. Kad mātÄ«te izvēlas partneri, tā ieslÄ«d Å«denÄ« un pāroÅ”anās notiek jÅ«rā. GrÅ«snÄ«bas periods ilgst 15ā€“16 mēneÅ”us. MātÄ«tes spēj aizkavēt embrija attÄ«stÄ«bu lÄ«dz 3ā€“4 mēneÅ”iem, izvēloties optimālāko laiku mazuļa dzimÅ”anai. Mazuļi parasti dzimst laikā no aprīļa lÄ«dz jÅ«nijam. Piedzimstot tas sver 575 kg, un mazulis uzreiz var peldēt. Māte to zÄ«da ar pienu ilgāk kā gadu, bet abi kopā pavada 3ā€“5 gadus. Laikā, kad mātÄ«te zÄ«da mazuli, tā nemeklējas, tādēļ mazuļi dzimst tikai katru otro gadu. No visiem airkājiem valzirgiem ir vislēnākā vairoÅ”anās.

Valzirgs un cilvēki

[labot | labot pirmkodu]

Daudzas eskimosu tautas ir medÄ«juÅ”as valzirgus. Viņi izmantoja visu, sākot ar gaļu, taukiem, ādu. Gaļu ēda, taukus lietoja apgaismojumam, no ādas gatavoja laivas, apavus un suņu aizjÅ«gus, bet no ilkņiem rotaslietas. Valzirgus medÄ«ja ar harpÅ«nām, kas bija iesietas trosē, un Ŕādas medÄ«bas neietekmēja dzÄ«vnieku skaitu. Pēdējo trÄ«ssimt gadu laikā populācijas lÄ«dzsvaru izjauca profesionālie mednieki, kuru dēļ Atlantijas okeāna ziemeļos valzirgu populācija atradās uz izmirÅ”anas robežas. Pēdējā laikā valzirgu skaits Beringa jÅ«rā pieaudzis lÄ«dz 250 000 indivÄ«diem, taču joprojām Å”is dzÄ«vnieks tiek atzÄ«ts par apdraudētu. Šāda situācija izveidojusies tāpēc, ka valzirgs lēni vairojas un dzÄ«vo teritorijās, kuras tiek piesārņotas ar naftu un Ä·Ä«miskiem atkritumiem. Eskimosi joprojām var medÄ«t valzirgus, taču jāatzÄ«st, ka arÄ« viņu paņēmieni ir ievērojami pilnveidojuÅ”ies.[15]

Sistemātika

[labot | labot pirmkodu]

Valzirgiem (Odobenus rosmarus) ir 3 pasugas[16]:

  • Atlantijas valzirgs (Odobenus rosmarus rosmarus)Ā ā€“ Ziemeļu ledus okeāna robeža ar Atlantijas okeānu
  • Klusā okeāna valzirgs (Odobenus rosmarus divergens)Ā ā€“ Ziemeļu ledus okeāna robeža ar Kluso okeānu
  • Laptevu valzirgs (Odobenus rosmarus laptevi)Ā ā€“ Laptevu jÅ«ra

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]
  1. ā†‘ Ā«Index for Mammalian SpeciesĀ ā€” Virginia HayssenĀ». Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2013.Ā gada 15.Ā septembrÄ«. SkatÄ«ts: 2009.Ā gada 19.Ā septembrÄ«.
  2. ā†‘ Ā«Arhivēta kopijaĀ». Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2007.Ā gada 25.Ā oktobrÄ«. SkatÄ«ts: 2007.Ā gada 3.Ā oktobrÄ«.
  3. ā†‘ Ā«ŠžŃŠ¾Š±Š¾ Š¾Ń…Ń€Š°Š½ŃŠµŠ¼Ń‹Šµ ŠæрŠøрŠ¾Š“Š½Ń‹Šµ тŠµŃ€Ń€ŠøтŠ¾Ń€ŠøŠø Š Š¾ŃŃŠøŠ¹ŃŠŗŠ¾Š¹ Š¤ŠµŠ“ŠµŃ€Š°Ń†ŠøŠøĀ». Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2008.Ā gada 20.Ā oktobrÄ«. SkatÄ«ts: 2009.Ā gada 19.Ā septembrÄ«.
  4. ā†‘ Ā«Arhivēta kopijaĀ». Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2011.Ā gada 15.Ā maijā. SkatÄ«ts: 2009.Ā gada 19.Ā septembrÄ«.
  5. ā†‘ Kohno, N. (2006). "A new Miocene Odobenid (Mammalia: Carnivora) from Hokkaido, Japan, and its implications for odobenid phylogeny". Journal of Vertebrate Paleontology 26 (2): 411. doi:10.1671/0272-4634(2006)26[411:ANMOMC]2.0.CO;2
  6. ā†‘ Hoelzel, A. R. (Ed.), ed (2002). Marine mammal biology: an evolutionary approach. Oxford: Blackwell Publishing. ISBN 0632 05232 5.
  7. ā†‘ Arnason U, Gullberg A, Janke A, et al. (2006). "Pinniped phylogeny and a new hypothesis for their origin and dispersal". Molecular Phylogenetics and Evolution 41 (2): 345ā€”354. doi:10.1016/j.ympev.2006.05.022
  8. ā†‘ Dabasdati lv-dabas novērojumi. Ā«Valzirgs ā€“ jauna zvēru suga Latvijas faunā!Ā». dabasdati.lv (latvieÅ”u). SkatÄ«ts: 2022-07-09.
  9. ā†‘ Liepājas piekrastē manÄ«ts izpeldējis valzirgs; speciālisti lÅ«dz tam netuvoties
  10. ā†‘ Ā«Luffe (DK)/Sten (SE)/Stena (LV) the old female WalrusĀ». Google My Maps. SkatÄ«ts: 2022-07-18.
  11. ā†‘ Berta, A. and J. L. Sumich (1999). Marine mammals: evolutionary biology. San Diego, CA: Academic Press. pp. 494 pp
  12. ā†‘ Fay, F. H. (1982). "Ecology and Biology of the Pacific Walrus, Odobenus rosmarus divergens Illiger". United States Department of the Interior, Fish and Wildlife Service.
  13. ā†‘ Ā«LeduslācisĀ». Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2009.Ā gada 8.Ā septembrÄ«. SkatÄ«ts: 2009.Ā gada 19.Ā septembrÄ«.
  14. ā†‘ BioMed Central | Full text | Feeding behaviour of free-ranging walruses with notes on apparent dextrality of flipper use
  15. ā†‘ DzÄ«vnieku pasaulē,Izdevējs UAB IMP BALTIC, 50 karte, ISBN 9986-9333-7-4
  16. ā†‘ Ā«Mammal Species of the WorldĀ ā€” Browse: rosmarusĀ». Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2009.Ā gada 8.Ā februārÄ«. SkatÄ«ts: 2009.Ā gada 19.Ā septembrÄ«.

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Valzirgs&oldid=4523905"